Dalīties sikspārņu dzīves noslēpumos aicinājām zoologu Viesturu Vintuli, kura dzīvē tie ieņem nozīmīgu vietu nu jau gandrīz 20 gadus.
Šo gadu garumā Viesturs ir strādājis kā sikspārņu eksperts dažādos pētnieciskos un dabas aizsardzības projektos Latvijā. Sikspārņi sava naktī aktīvā dzīvesveida un zīdītājiem reti sastopamās lidotspējas dēļ cilvēkiem šķiet noslēpumaini un pat mistiski radījumi, un par tiem klīst daudz un dažādu nostāstu.
Cik lielā mērā sikspārņi ir saistīti ar mežu? Kuras no 16 Latvijā sastopamajām sikspārņu sugām var uzskatīt par meža dzīvniekiem?
Latvijā ir vairākas sugas, kas pēc literatūras datiem skaitās “meža sugas” – Naterera naktssikspārnis, rūsganais vakarsikspārnis, mazais vakarsikspārnis un dažas citas. Tas nozīmē, ka šie sikspārņi dzīvo (veido kolonijas) tikai koku dobumos, bet baroties tie var lidot arī uz citiem biotopiem. Piemēram, rūsganais vakarsikspārnis vislabprātāk barojas virs ūdeņiem, kaut gan tas mēdz baroties arī virs meža ceļiem, laucēm, izcirtumiem un vienkārši virs meža. Tādas “tīras” meža sugas, kas gan dzīvo, gan barojas tikai un vienīgi meža apstākļos, laikam nemaz nav.
Vairums sikspārņu tiklab dzīvo ēkās, kā koku dobumos un mežu vai mežam līdzīgus biotopus (galvenokārt parkus) izmanto lielākoties kā barošanās vietas. Tipiskākie piemēri – Natūza sikspārnis, ziemeļu sikspārnis un brūnais garausainis. Šīs sugas apdzīvo gan urbanizētas ainavas, gan neskartus mežus. Ziemeļu sikspārnis ir sastopams barojamies klajumiņos un virs meža ceļiem praktiski visa veida mežaudzēs. Šīm sugām, piemēram, Natūza sikspārnim, kolonijas mežā parasti nav lielas – to nosaka ierobežotā telpa koku dobumos. Mežos, iespējams, visbiežāk dzīvo Natūza sikspārņu tēviņi - vientuļnieki. Tie ieņem savas teritorijas (ar vairākiem dobumiem katrā), kurās rudenī pārojas ar mātītēm, kas migrē garām. Pagaidām viens no lielākajiem Natūza sikspārņu riesta rajoniem Latvijā zināms Pierīgas priežu mežos – Garkalnes, Jaunciema, Līču apkārtnē un citur, kā arī Rīgā, Mežaparkā. Sikspārņi šeit atrasti galvenokārt putnu būrīšos, pat ļoti vecos (>20 g.), tomēr vecākās priežu audzēs tiem acīmredzot ir arī savas dabiskās slēptuves dzeņu dobumos un aiz veco priežu “krokodilādas” mizas.
Kādai jābūt mežaudzei, lai tajā varētu dzīvot sikspārņi? Kas būtu jāņem vērā meža īpašniekam, kurš vēlas, lai viņa mežā apmetas sikspārņi?
Sikspārņiem mežā vajadzīgi koku dobumi, tātad vecākas mežaudzes. Vairumam sugu patīk, ja mežs ir skrajš, savā ziņā parkveidīgs, kāds tas parasti kļūst vecās mežaudzēs, atbrīvojoties telpai starp pirmā stāva koku vainagiem un pamežu, kā arī izkrītot dažiem vecajiem kokiem. Blīvā mežā, kur zaru un lapu biezoknis ir nepārtraukts no zemes līdz koku galotnēm, var uzturēties tikai nedaudzas sikspārņu sugas, piemēram, brūnais garausainis. Tomēr arī pilnīgs pameža/paaugas trūkums nav vēlams, jo tā ir viena no vietām, kur vairojas sikspārņu barība – kukaiņi, kā arī tas palīdz nodrošināt sikspārņiem labvēlīgu mikroklimatu - aizvēju.
Ļoti svarīgi ir saglabāt ne tikai koku, kurā sikspārņi atrasti. Dobumus apdzīvojošās sugas ļoti bieži maina savas mītnes – ekstrēmos gadījumos dažas sugas pat apmetas katru dienu citā dobumā. Tā kā sikspārņi vienmēr apmetas izdevīgā pozīcijā attiecībā pret savām barošanās vietām (tuvu vai pa noteiktu koridoru ērti sasniedzamā vietā), ļoti svarīgi, lai tiktu saglabāta visa vecā mežaudze, kurā sikspārņi apmetušies.
Sikspārņiem bieži pat nav vajadzīgi “klasiskie” dzeņu vai dzilnu dobumi – vairākas sugas vislabprātāk dzīvo spraugveida dobumos vai mizas plaisās, kas radušās no zibens rētām. Sugām, kas ne tikai dzīvo dobumos, bet arī barojas tieši mežā, vislabāk patīk dabiskas mežaudzes ar visām to struktūras īpatnībām un galvenais ievērojami lielāku kukaiņu daudzumu. Lapu koku, sevišķi platlapju meži sikspārņiem ir vairāk piemēroti, nekā priežu vai egļu audzes, tomēr dažām sugām ir ļoti svarīgi arī skuju koku meži. Saimnieciskajos mežos Latvijā parasti var sastapt ne vairāk kā 2 – 3 sikspārņu sugas, savukārt dabiskajos mežos konstatētas vismaz piecas, atsevišķos gadījumos pat deviņas sugas, piemēram, Moricsalā.
Vai sikspārņus var piesaistīt mežam līdzīgi kā putnus – izliekot būrīšus?
Var. Tomēr Latvijas apstākļos ir pretrunīga pieredze ar būrīšiem. Ir vietas, kur sikspārņi būrīšos ir apmetušies labprāt, turklāt salīdzinoši ātri tos atraduši. Taču citās, mūsuprāt, pat ļoti piemērotās vietās, būrīši nav bijuši apdzīvoti, vai arī sikspārņi tos atraduši tikai pēc ļoti ilga laika. Tāpat kā putniem, arī sikspārņiem vislabāk būrīšus izlikt vidēji vecos saimnieciskajos mežos, kur praktiski nav dabisko dobumu. Ideāli, ja tuvumā ir kāda ūdenstilpe, kur dzīvniekiem padzerties; daudzām sugām tā būs arī viena no barošanās vietām. Vecās, dobumiem bagātās audzēs sikspārņi, visticamāk, dos priekšroku dabiskajām slēptuvēm. Jāņem vērā arī fakts, ka sikspārņi mākslīgās dzīvesvietas parasti neatrod uzreiz vai vienkārši tām neuzticas. Reizēm vajag vismaz 5 gadus, līdz tie sāk būrīšus apdzīvot. Ir gan bijuši arī gadījumi, kad sikspārņi ieradušies jau pirmajos mēnešos pēc būrīšu izlikšanas. Toties, reiz apmetušies, tie šajā teritorijā paliks uz ilgu laiku, ja vien būrīši tiks atjaunoti.
Būrīšu konstrukcija var būt ļoti dažāda. Vairākas sugas labprāt apmetas visparastākajos mazo dobumperētāju putnu būrīšos (Natūza sikspārnis, brūnais garausainis, retāk arī ziemeļu sikspārnis). Tomēr var izvietot arī speciālus, sikspārņiem paredzētus būrīšus, no kuriem visvienkāršākais pēc izskata atgādina apgāztu pastkastīti ar 1,5 – 2 cm platu “vēstuļu spraugu” un pagarinātu mugurējo sieniņu, pie kuras sikspārnim pieķerties, pielidojot zem skrejas. Ir arī citas sikspārņu būrīšu konstrukcijas, kuras var atrast internetā. Dažādu konstrukciju un materiālu būrīšus caur internetu var arī iegādāties no Vācijas un dažām citām Eiropas valstīm.
Ko ēd mežos dzīvojošie sikspārņi?
Visi Latvijā sastopamie sikspārņi, neatkarīgi no to dzīves vietas, ir kukaiņēdāji. Mežā dzīvojošās sugas ļoti bieži lido baroties citur, parasti uz tuvākajiem ezeriem, dīķiem vai lielākām upēm. Tomēr sikspārņi ir ļoti racionāli, un, ja tiem vajadzīgo kukaiņu blīvums mežā būs lielāks, sikspārņi barosies mežā. Pārslēgšanās starp barošanās biotopiem parasti notiek sezonāli – atkarībā no kukaiņu attīstības cikliem, kaut gan barošanās biotopa izvēli var ietekmēt arī laika apstākļi.
Sikspārņu ēdienkarte atkarīga no sugas. Vairumam sikspārņu pamatbarība ir oda lieluma kukaiņi, visbiežāk – trīsuļodi. Tomēr ir sugas, kas ķer arī izmēros lielākus objektus – vaboles, naktstauriņus, t.sk. arī tā saucamos meža kaitēkļus. Tāds īpašs speciālists tauriņēdājs ir brūnais garausainis, kuram, starp citu, praktiski vienīgajam no Latvijas sugām piemīt arī talants nolasīt sēdošus kukaiņus no zariem un lapām.
Vai cirsmu platību palielināšanās saistībā ar pēdējos gados atļauto maksimāli pieļaujamo ciršanas apjomu valsts mežos ietekmēs arī sikspārņus?
Protams, ietekmē. Vairumam sugu tas ir diezgan traģiski. Šķiet, tikai mūsu visbiežāk sastopamajai sugai - ziemeļu sikspārnim - teorētiski no šīs ciršanas varētu būt nosacīti labvēlīga situācija, jo šī suga visbiežāk dzīvo ēkās un barojas meža klajumos, t.sk. izcirtumos un tos neuztrauc dobumaino koku skaita samazināšanās Pārējām sugām dažādu iemeslu dēļ pieaugusī meža ciršana par labu nenāk. Daļa sugu tādējādi zaudē dzīves vietas – dobumainos vai plaisainos kokus, citi – barošanās vietas.
Vēl būtiskāka ietekme ir milzīgajiem izcirtumiem, kas parādījušies pēdējos gados LVM ieviestās mežsaimniecības prakses dēļ, kad cirsmas tiek koncentrētas nelielā platībā. Šādi “lidlauki” fragmentē mežu masīvus, lielās platībās uz daudziem gadu desmitiem iznīcinot sikspārņu dzīves un barošanās biotopus, kā arī pārraujot to izmantotos koridorus uz barošanās vietām. Sikspārņi no savām mītnēm uz barošanās vietām praktiski nekad nelido pa taisnāko līniju, bet izmanto gadu gaitā nostabilizējušos maršrutus, kuri var būt pat vairākkārt garāki par iespējamo īsāko ceļu.
Liela izmēra cirsmas pilnībā izmaina apvidu, īpaši ietekmējot pēc izmēra mazākās sikspārņu sugas. Zviedrijā 20. gs. 90.-tajos gados ir veikti pētījumi, kas liecina, ka lielas (100 m un platākas) cirsmas pilnībā pārrauj pārvietošanās ceļus izmēros mazākām sikspārņu sugām, kā Branta naktssikspārnim un citām mežā dzīvojošām naktssikspārņu sugām, pundursikspārnim u.c.
Jāņem vērā arī milzīgo klajumu ietekme uz apkārtējo mežaudzi – tajā mainās mikroklimats – pieaug vēja ietekme, mainās mitruma režīms, kas gan ievērojami maina sikspārņu barības bāzes – kukaiņu blīvumu, gan tieši ietekmē to dzīves apstākļus palikušajā mežā.
Kas patlaban Latvijā visvairāk apdraud sikspārņus?
Viens no būtiskākajiem draudiem ir jau pieminētā mežu izciršana. Otrs apdraudējums izriet no ēku remonta, atjaunošanas vai veco ēku, t.sk. arī sikspārņu ziemošanas vietu – pagrabu - bojāejas. Abos gadījumos ēkās dzīvojošās sugas zaudē savas koloniju vai ziemas mītnes. Turklāt ēku remonti visbiežāk tiek veikti vasarā, laikā, kad sikspārņiem ir nelidojoši mazuļi, kā rezultātā zaudējums ir vēl lielāks (sikspārņi, atšķirībā no citiem sīkiem zīdītājiem vairojas lēni – tiem ir tikai 1 –2 mazuļi gadā). “Treknajos gados” dažādu vecu un sikspārņu labprāt izmantotu ēku pārbūve bija ļoti izplatīta, tādēļ cieta ne viena vien sikspārņu kolonija. Daudzos gadījumos remonta gaitā no sikspārņu kolonijas iznīcināšanas var izvairīties, piemēram, veicot remontdarbus pirms vai pēc sikspārņu mazuļu laika (līdz maija beigām vai sākot no jūlija beigām), izmantojot videi (un arī cilvēkam!) draudzīgus materiālus un apstrādi, kā arī vecajās ēkās pēc iespējas saglabājot oriģinālos materiālus un atstājot neaizdrīvētas sikspārņu izmantotās spraugas.
Trešie draudi saistīti ar barības bāzes – kukaiņu skaita samazināšanos gan biotopu degradācijas rezultātā, gan, vistiešāk, pesticīdu lietošanas dēļ lauksaimniecībā un mežsaimniecībā. Līdz šim ķimizācija neatkarības gados vēl nav bijusi kritiska, taču tai ir tendence pieaugt, tādējādi līdzīgi kā Rietumeiropā, tā kļūst par vienu no nopietnākajiem nākotnes apdraudējumiem sikspārņiem Latvijā.
Ir vēl citi apdraudējumi, kas arvien vairāk ienāk Latvijā, piemēram, ēku vai tiltu apgaismošana naktī, ceļu paplašināšana, vēja ģeneratoru uzstādīšana migrācijas trasēs.
Kas ir tas, ko Tu par sikspārņiem visvairāk gribētu vēl izpētīt?
Nākotnē labprāt nodarbotos ar meža sugu izpēti, lai noskaidrotu mūsu meža sugu sastāvu dažādos mežos un saprastu, kas un kādā apjomā būtu jāsaglabā mežā, lai nodrošinātu sikspārņu atradņu aizsardzību. Pēc zviedru kolēģu domām, meža sugu sastāvs varētu atšķirties no salīdzinoši netālās Zviedrijas, kur šāda izpēte ir veikta. Pagaidām mūsu zināšanas šajā jautājumā ir tikai virspusējas – mēs zinām, kādas struktūras meža sikspārņiem teorētiski ir vajadzīgas, taču daudzām sugām nezinām ne kolonijas izmantoto dobumu skaitu, ne platību, kādā tie izvietoti, ne arī citus nepieciešamos apstākļus mežaudzē. To visu var noskaidrot, izmantojot radiotelemetrijas metodi - izsekojot ar raidītājiem aprīkotus dzīvniekus. Diemžēl līdz šim mums nav bijusi iespēja šo metodi pielietot.
Otra lieta, ar ko es labprāt turpinātu strādāt, ir Eiropas platauša jeb platausainā sikspārņa izpēte Latvijā. Platausis ir viena no divām sugām, kurai Latvijā un Eiropā ir īpašs aizsardzības statuss – tā ir iekļauta Biotopu direktīvas II pielikumā. Pēc pašreizējām zināšanām Latvijā ir neliela šīs sugas populācija, kas izplatīta vismaz šaurā joslā šķērsām pāri vidus-austrumu Latvijai no Lietuvas robežas līdz Alūksnei, taču mēs pat nezinām, kādās mītnēs šī suga Latvijā dzīvo vasarā.
Vai informācija, ka sikspārņi pārnēsā trakumsērgu, atbilst patiesībai?
Jā, sikspārņi kā visi siltasiņu dzīvnieki var pārnēsāt trakumsērgu. Tomēr šādi gadījumi ir reti, turklāt reālā iespēja inficēties ar trakumsērgu no sikspārņa ir mazāk kā 1:1000, salīdzinājumā ar iespēju dabūt trakumsērgu no lapsas vai no kaimiņu kaķa. Atrodot nelidojošu sikspārni vai izlaižot ārā istabā nejauši ielidojušu dzīvnieku, nevajadzētu ņemt to ar pliku roku. Ja sikspārnis pats pielido un iekož, tad gan ir skaidrs, ka labi nav. Šāds gadījums reģistrēts Polijā, kur kādam skolniekam dienas laikā pielidoja un iekoda ūdeņu naktssikspārnis. Šajā gadījumā uzreiz bija skaidrs, ka dzīvnieka uzvedība ir nenormāla, analīzes arī apstiprināja trakumsērgu.
Ar sikspārņu trakumsērgu vispār nav tik vienkārši: Eiropas sikspārņiem ir savs īpašs trakumsērgas vīruss, kas nedaudz atšķiras no lapsām un citiem meža dzīvniekiem raksturīgā. Turklāt nav noskaidrots, vai sikspārņu trakumsērgas vīruss tiešām ir tikpat bīstams cilvēkiem, kā “īstais”.
Un, visbeidzot, lūdzu, vēl vienu reizi apliecini lasītājiem, ka Latvijā dzīvojošās sikspārņu sugas cilvēkiem un dzīvniekiem asinis nesūc, kartupeļus un citus ziemas krājumus pagrabā neēd...
Varu apliecināt, ka Latvijas sikspārņi ir pilnīgi nekaitīgi un cilvēkam pat ļoti labvēlīgi, jo tie ēd odus un citus „mošķus”! Pieminētie mīti ir dzirdēti daudzas reizes, un tie apliecina cilvēku pašu novērotas lietas - sagrauztus kartupeļus, noskatītas šausmu filmas. Taču tie ir aplami attiecībā uz Latvijas sikspārņiem. Kartupeļus un zaptes burkas pagrabā apstrādā peles, žurkas vai citi grauzēji. Sikspārņi tur pārziemo. Savukārt vienīgās trīs asinsēdājas (vai laizītājas – ne sūcējas!) sikspārņu sugas dzīvo tikai Centrāl- un Dienvidamerikā, turklāt arī no tām viena ir reta, viena pārtiek tikai no putnu asinīm, un tikai viena vampīru suga ir bieži sastopama un rada zināmas problēmas, galvenokārt trakumsērgas pārnēsāšanas dēļ uz mājlopiem.
Ir dzirdēti arī mīti, ka sikspārņi ķeras matos, sēžas uz balta (palagiem u.c.) un tamlīdzīgi. Man pašam vislabāk patīk stāsts, ko man Latgalē pastāstīja kāda veca sieviņa - viņas vecmāmiņa esot teikusi, ka sikspārņi esot svētītas peles, kurām Dievs par labu uzvedību ir devis spārnus un spēju lidot.
Ja jums ir zināma sikspārņu mītne (vasaras vai ziemas), t.sk. novēroti sikspārņi izlidojam no ēkām vai dobumiem, vai arī fotogrāfijas ar atrastiem, rokā turētiem dzīvniekiem, lūdzu, ziņojiet par šiem novērojumiem Viesturam Vintulim, rakstot uz e-pastu viesturs.vintulis@lu.lv vai zvanot 22017490 22017490 .
Ilze Vilka
