Mani sadarbības partneri, zviedri un dāņi, viegli pasmejas – ja mēs 2.5 miljonus tonnu šķeldas beram kuģos un vedam uz Zviedriju, kur no tās ražo elektrību un sūta mums atpakaļ pa kabeli, tad kaut kas nav kārtībā. Jā, varbūt gāze ir lētāka, bet šķelda ir mūsu vietējais resurss. Un tajā brīdī arī sākas ekonomikas sildīšana. Piemēram, šeit ir koģenerācijas stacijas, kas izmanto šķeldu no aizaugušajām platībām. Kad pārstāvēju mūsu kompāniju Eiropas zemes īpašnieku organizācijā, viņiem likās neticami, ka mēs varam pateikt – mums ir no pusmiljona līdz 800 tūkstošiem hektāru zemes, kas nav ne mežs, ne lauksaimniecībā izmantojamas platības. Latvijai ir ļoti liela perspektīva kā valstij, kur iegūt zaļo enerģiju – tā mums ir ļoti liela priekšrocība, un citas valstis tieši tā uz mums skatās. Tas gan nenozīmē, ka nevaram izmantot arī gāzi.

Tad kādēļ bioenerģija netiek lobēta tādā līmenī, lai varētu stāties pretim gāzes uzņēmēju ietekmei?

Gāze nāk no Krievijas. Un uzņēmēji, kuri nodarbojas ar gāzes piegādi, nodrošina šo pieprasījumu. Es viņu vietā rīkotos tieši tāpat. Bet gāzes izmantošana nekādā veidā netraucē paralēli izmantot koksni un citu atjaunojamo enerģiju.

Ir arī pilnīgi skaidrs, ka jāceļ atomelektrostacija. Jo tas ir daudz labāks nodrošinājums valsts neatkarībai kā tanki un lidmašīnas. Tāpat kā ārvalstu investīcijas – ja amerikānis šeit ieguldīs 10 miljardus dolāru, tad neviens nosacītā pretinieka tanks te neparādīsies.

Vai tuvāko piecu desmit gadu laikā varam gaidīt, ka Latvijas mežu nozare nopietni pievērsīsies bioenerģijas ražošanai?

Par to jau arī visu laiku norisinās sarunas. Pēdējā laikā ir tā – ja ir spiediens no Eiropas Savienības, tad tuvāko gadu laikā kaut kas varētu notikt. Jo ir jau vairāki koģenerāciju staciju projekti ar vietējo šķeldu – šobrīd Latvijā ir kādi 25 vai 26 šādi projekti. Skaidri gan to nevar pateikt, jo neviens ar šādiem atklātiem paziņojumiem negrib nākt klajā – vajag skaidru un gaišu politisko atbalstu šādai lietai. Ja privātuzņēmējs šādā projektā iesaistās, tad ir jābūt skaidrībai par kaut kādām garantijām, kompensācijām.

Kādā virzienā šobrīd orientējas jūsu paša vadītā kompānija „Hansa Silvesters”?

Mēs orientējamies uz mežsaimniecisko saimniekošanu. Mēs cenšamies veidot mežu masīvus. Mēģinām darīt to, ko Latvijas Valsts meži gribēja, bet neizdarīja – viņi gribēja atpirkt privātos mežus, kuri robežojās ar valsts platībām, jo vieglāk ir saimniekot vienlaidus masīvos. To mēs cenšamies izdarīt rajonos, kur mums pieder vairāk meži, un tad tālāk veidot ilgtspējīgu saimniekošanu.

Tad jau jūs laikam īpaši izjūtat privāto mežu īpašnieku zemo aktivitāti, par kuru pēdējā laikā tiek runāts aizvien biežāk.

Iespējams, ka cilvēki nogaida, kamēr uzkāps cenas. Rietumu tirgus ir nedaudz atdzīvojies, lai arī par pārlieku optimismu es negribētu runāt. Bet ir skaidrs, ka ilgtermiņā mežsaimniecība ir absolūti dzīvotspējīga nozare, un mēs varam būt laimīgi, ka Latvijā ir tādi labi un kvalitatīvi meži.

Otra iespējamā problēma – ja viņš mežu izstrādā pats, tad viņam varbūt šobrīd nepietiek līdzekļu, lai to izdarītu. Trešais – pagājušā gada iespaids ir tik spēcīgs, ka zudusi vēlme ar šo biznesu nodarboties.

Mēs nesen veicām nelielu pētījumu – janvāra sākumā apkopojām visu informāciju, un cirsmu piedāvājumi naudas izteiksmē bija pieejami aptuveni pusmiljona latu vērtībā. Secinājām, ka kvalitatīvie meži kopumā ir mazāk. Skujkoku mežu pieejamība samazinās, un tuvākā nākotnē privāto mežu kvalitāte pasliktināsies. Protams, jāskatās arī vēsturiskā situācija, ja trīsdesmitajos gados meža teritorija bija aptuveni 30%, bet tagad – aptuveni 50%...

Meža speciālistu vidū gan valda strīdi un nevienprātība par šiem aprēķiniem – tiek minēts, ka bieži vien šīs platības veido mazvērtīga koksne.

Jā, skaidrs, bet tāpat 47% ir milzīgs skaitlis. Ja mēs izrēķinām kubikmetros uz iedzīvotāju, tad mums ir vieni no labākajiem rādītājiem Eiropā. Tas arī ir rādītājs, ka gada laikā apmežojam 41 tūkstoti hektāru. Tas nenoliedzami šajā lietā ir sakārtots.

Taisnība par visiem tiem alkšņiem, bet tas sasaucas ar to, ko iesākumā teicu par bioenerģētikas nozares attīstīšanu. Mums ir arī spēcīgas granulu rūpnīcas – pēc manas informācijas lielu rūpnīcu zviedri gatavojas celt Latgalē, kur pārsvarā ir alkšņi, apses, bērzs.

Tad jūs Latvijas mežniecības nākotni redzat tieši bioenerģijā?

Nē, es to redzu kā vienu no blakus produktiem. Situācija ir tāda, ka bioenerģija ir viena no tām pievienotajām vērtībām, kura šobrīd netiek izmantota tā, kā to ļauj resursu pieejamība.

Un kāda ir situācija ar tiem mežsaimniecības produktiem, kuru potenciāls šobrīd tiek izmantots?

Kā konfederācijas valdes priekšsēdētājs un vairāku uzņēmumu īpašnieks, es varu teikt, ka tur viss ir kārtībā - meža nozarē nevaru atrast neko sliktu. Tās problēmas, kas ir, tās mēs arī risinām. Protams, reizēm liekas, ka tas viss tiek darīts par lēnu, bet tam ir arī objektīvi iemesli. Diezgan liela ir birokrātija, reizēm ciršanas apliecinājumi tiek formalizēti – tur parādās dažādi cilvēciskie faktori. Bet tajā pašā laikā – mežs ir raža, kura ir jānovāc.

Ir gan tā, ka meža nozarei ir mazliet negatīvs PR. Tiem, kas ar to nav saistīti, liekas, ka visu vienkārši izcērt. Bet tā ir trivializēšana. Tā nav taisnība – mums vienīgā apaļkoksne, kuru ved projām, ir papīrmalka. Un tas pats tikai tādēļ, ka mums nav celulozes fabrikas.

Mežinieki bieži vien sūdzas, ka nav sakārtota valsts politika – nav skaidra ilgtermiņa plānošana, mērķis, uz kuru virzās.

Tas, ko es domāju ar sakārtotību, ir – meža nozare ir sakārtota tā, ka netiek pārkāpts nekas attiecībā uz ilgtspējīgu apsaimniekošanu. Tur neviens meža īpašnieks man nevar neko teikt. Mums nenotiek tādas lietas kā tropiskajos mežos, kur viss tiek mežonīgi izcirsts. Arī meža likums mums ir OK. Tas, protams, ir labojams, bet tās jau ir nianses.
Tomēr mazajam meža īpašniekam ir jāzina, ko viņš grib, un ir jānāk un tas jāsaka. Ir jau daži īpašnieki, kuriem gribētos vienkārši visu mežu izcirst pa tīro, aizvest un pārdot. Nu tā nevarēs. Tas ir skaidrs ikvienam, kāpēc mums tas mežs vajadzīgs. Tas ir vekselis – zinot zviedru intereses šeit, meži ir viens no iemesliem, kādēļ Starptautiskais Valūtas fonds mums ir gatavs kaut ko aizdot.

Es gan varu viņiem piekrist, ka šie meža īpašnieki gribētu redzēt pilnīgi skaidru koncepciju. Piemēram, valsts atbalsta šo koģenerācijas staciju celšanu. Līdz ar to ir nepieciešami resursi, un vietējie zemnieki piegādā mazvērtīgo koksni. Bet meža īpašnieks nekādā gadījumā nevar prasīt no valsts kādas garantijas par tirgus cenām. Tas būtu pilnīgs absurds.